Magnija jonu izplatīšana, apstrāde un glabāšana cilvēka ķermenī:

Cilvēka ķermenī, kura svars ir 70 kg, ir apmēram 24 g magnija (šī vērtība svārstās no 20 līdz 35 g, atkarībā no avota). Aptuveni 60% no šī daudzuma ir kaulos, 29% muskuļos, 10% citos mīkstajos audos un tikai 1% intracelulāros šķidrumos. Vecāka gadagājuma cilvēku (vecāki par 60 gadiem) organismos magnija saturs tiek samazināts līdz 60–80% no satura bērnu audos.
Lielākais magnija saturs ietver audus ar visaugstāko metabolisma procesu intensitāti, piemēram, smadzenēs, muskuļos (apmēram 9,5 mmol / kg), sirdī (aptuveni 16,5 mmol / kg), aknās un, diemžēl, arī vēža audos (apmēram 8 mmol / kg). . Eritrocīti satur trīs reizes vairāk magnija (2,4–2,9 mmol / L) nekā plazmā (0,8–1,6 mmol / L). Lielāko daļu no magnija atkarīgo fizioloģisko procesu nosaka elementa jonizētās formas klātbūtne šūnā.
Plazmas augsto homeostatisko īpašību dēļ tajā pastāvīgā koncentrācijā atrodas magnijs un citi elementi, tie ir saistīti arī ar plazmas olbaltumvielām un citiem ķīmiskiem savienojumiem, kas nosaka to līmeni, tāpēc magnija līmeņa noteikšana plazmā ir ļoti neuzticama. Medicīniskie apstākļi cilvēka ķermenī maz ietekmē elementu līmeni plazmā, savukārt tie ievērojami izjauc intracelulāri jonizēto elementu homeostāzi.

Magnija jonu absorbcija notiek galvenokārt jejunum un ileum, kur dominē skābā vide. Absorbcija notiek divos posmos:
• ar pasīvo transportu, pamatojoties uz elektroķīmiskā gradienta fenomenu;
• difūziju veicina TRPM6 (pārejoša receptora potenciāla melastatin) nesējproteīns, kas atrodas zarnu epitēlija šūnās.
Magnija absorbcija ir paralēla ūdens absorbcijai. Šis process ir efektīvāks, ja tā ilgums ir ilgāks. Absorbcijas pakāpe ir tieši atkarīga no elementu jonizācijas pakāpes, uztura līdzsvara un hormonālās homeostāzes. Skābā vidē magnija uzsūkšanās notiek ātrāk, ja uzturā ir daudz dzīvnieku olbaltumvielu, nepiesātinātu tauku, B6 vitamīna, nātrija, laktozes, D vitamīna, ar pareizu insulīna un paratīroidhormona sekrēciju asinīs. Savukārt magnija uzsūkšanos kavē: vides sārmināšana, daži proteīni, daži tauki, piesātinātās taukskābes, kas veido nešķīstošus savienojumus ar magniju, pārtikas šķiedrām, labībā esošajām fitīnskābēm, skābeņskābe, kas atrodama daudzos augos (rabarberi, spināti, skābenes), pārmērība kalcijs (tātad vienlaicīgi piena produkti), alkohols, fluorīdi un fosfāti. Jāatceras, ka dažas zāles kavē arī magnija uzsūkšanos.
Magnijs parasti ir grūti absorbējams elements. Aprēķināts, ka tikai aptuveni 30% magnija, ko patērē cilvēki, tiek absorbēti katru dienu (no tiem 10% - pasīvās difūzijas mehānismā). Pārējie paliek izraidīti dažādos veidos. Visu veidu zarnu slimības no proliferācijas līdz autoimūnām tieši ietekmē šo procesu.
Magnija līmeņa stabilitāte audos nosaka ne tikai efektīvu un netraucētu absorbciju zarnās, bet arī pareizu elementa reabsorbciju nefrona augošajā daļā.

Magnijs ir galvenokārt starpšūnu jons. Vairāk nekā puse magnija tiek atrasta kaulos, apmēram ceturtdaļa atrodas muskuļos, un apmēram ceturtdaļa ir sadalīta visā ķermenī, galvenokārt nervu sistēmā un orgānos ar augstu metabolisma aktivitāti, piemēram, aknās, gremošanas traktā, nierēs, endokrīnajos dziedzeros. Magnija rezerves, iespējams, atrodas galvenokārt kaulos.
Tomēr šobrīd mums ir maz zināšanu par mehānismiem, kā magnijs tiek transportēts šūnā un saglabāta paaugstināta šī elementa koncentrācija intracelulāri. Tomēr mēs zinām, ka magnija absorbcija lielākoties notiek atvieglinātas difūzijas dēļ un ir atkarīga no daudziem ķermeņa metabolisma un hormonālajiem procesiem.
Ir zināms, ka B6 un D vitamīni, kā arī insulīns spēj palielināt intracelulārā magnija saturu, kur adrenalīns vai kortizols darbojas tieši pretēji.
ekskrēcija
Galvenais orgāns, kas izvada magniju no mūsu ķermeņa, ir nieres. Neliels šī elementa daudzums tiek izvadīts arī caur zarnām un arī ar sviedriem. Nieres ir atbildīgas par pareizu magnija koncentrāciju ārpusšūnu telpā.
http://www.e-manus.pl/